Veģetārisms ir uztura veids, kura pamatā ir augu valsts barība (augļi, dārzeņi, graudaugi, rieksti, sēklas u.c.), bet netiek ēsti produkti, kas iegūti, nogalinot dzīvniekus (visu veidu gaļa).^[1] Plašākā nozīmē par veģetārismu var runāt arī kā par dzīvesveidu, jo daļa veģetāriešu apsvērumus, kuru dēļ tie mainījuši savu uzturu, attiecina arī, piemēram, uz izturēšanos pret dzīvnieku izmantošanu izklaidei vai uz apģērba izvēli un citiem dzīves aspektiem.

Iemesli šāda uztura izvēlei var būt saistīti ar morāli, reliģiju, kultūru, ētiku, estētiku, ekoloģiju, sabiedrību, ekonomiku, politiku, gaumi vai veselību.

Veģetārismu mēdz iedalīt vairākos paveidos, piemēram, vienā no tiem nav olu, bet citā nav nekādu produktu, kas iegūti no dzīvnieku ķermeņiem, t.sk. piena produkti un medus. Teiksim, vegānu uzturā nav nekādu dzīvnieku izcelsmes produktu, turklāt pēc plašākas definīcijas vegāni nelieto šos produktus arī apģērbā un citur (vilna, zīds, kažokādas, ādas, kosmētika utt.).^[2]

Pareizi veidotu veģetāru uzturu Latvijas Republikas Veselības ministrija atzinusi par veselīgu jebkura vecuma cilvēkiem.^[3] Ministrija ir izstrādājusi ieteikumus veselīgam veģetāram uzturam, norādot, ka arī veģetārā uzturā nozīmīgi ir tādi dzīvnieku valsts produkti kā olas un piena produkti, atsevišķos gadījumos arī zivis un jūras produkti vai putnu gaļa.^[4] Kopš 2018. gada ikvienas Latvijas skolas skolniekam ir tiesības mācību iestādē saņemt kvalitatīvu veģetāro uzturu.^[5]

Vairāku pētījumu rezultātā ir atklāts, ka veģetārisms var būtiski samazināt risku saslimt ar vēzi, sirds un citām slimībām.^[6][7][8]

 Veģetārisma paveidi un vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku izcelsmes produkti izplatītākajos veģetārisma paveidos

Uztura veids	Gaļa, zivis	olas	piens	medus
Ovolaktoveģetārisms	Nē	Jā	Jā	Jā
Laktoveģetārisms	Nē	Nē	Jā	Jā
Ovoveģetārisms	Nē	Jā	Nē	Jā
Vegānisms	Nē	Nē	Nē	Nē[9][10]

 Uztura veidi, kas saistīti ar veģetārismu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

• Frutārisms — uztura veids, kurā ir tikai augļi, rieksti, sēklas un citi produkti, kas iegūti, neiznīcinot pašu augu.
• Su veģetārisms — radies hinduismā, tajā nav arī smakojošo dārzeņu: ķiploki, sīpoli, puravi u. tml.
• Makrobiotiskais uzturs — tā pamatā ir veseli graudi un pupiņas. Taču ne visas makrobiotiskās diētas ir veģetāras, jo dažās no tām tiek lietotas arī zivis.
• Svaigēšana — šo uzturu veido svaigi vai nelielā temperatūrā apstrādāti augļi, dārzeņi un rieksti.
• Vegānisms — tā kā vegāni nelieto nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus, tad to nav arī viņu uzturā.^[11]

Jāpiezīmē, ka vairums veģetāriešu izvairās arī no tādiem produktiem, kuros ir sastāvdaļas, kas iegūtas, nogalinot dzīvniekus, turklāt šīs sastāvdaļas var nebūt norādītas uz iepakojuma. Tie izvairās, piemēram, no sieriem, kuros mēdz būt himozīns, no želatīna (no dzīvnieku ādām, kauliem un cīpslām), dažu cukura veidu balināšanai tiek izmantotas kaulu ogles (piem., cukurniedru cukurs, bet ne cukurbiešu cukurs) un alkoholisku dzērienu (alus, vīna) dzidrināšanai reizēm tiek izmantoti želatīns vai sasmalcināti vēžveidīgie vai storu dzimtas zivis. Morālu apsvērumu dēļ tie veģetārieši, kuri ēd olas, nereti dod priekšroku olām, kas iegūtas no vistām, kuras nav turētas būros.

 Daļēja veģetārisma paveidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par daļēju veģetārismu mēdz dēvēt uztura paveidus, kuros ir galvenokārt augļi un dārzeņi, bet ir arī atsevišķi neveģetāri produkti. Šādu uzturu nereti izvēlas tie, kas nolēmuši samazināt gaļas patēriņu vai pakāpeniski kļūt par veģetāriešiem. Šo uztura paveidu nosaukumi tiek atvasināti no vārda "veģetārisms". Striktāki veģetārieši gan reizēm šādus jaukta uztura paveidus uzlūko kritiski.

Turklāt daži cilvēki, kas sevi uzskata par veģetāriešiem, patiesībā ir tikai daļēji veģetārieši.^[12]

• Daļējs veģetārisms jeb semiveģetārisms — uzturs, kurā nav atsevišķu gaļas veidu, piemēram, "sarkanā gaļa", bet ir cita veida gaļa.
  • Peskoveģetārisms — uzturs, kurā nav nekādas gaļas, izņemot zivis vai citus ūdens dzīvniekus.
  • Polloveģetārisms — uzturs, kurā nav nekādas gaļas, izņemot putnu gaļu.
• Fleksitārisms jeb "elastīgais veģetārisms" — uzturs, kura pamatā ir veģetāri produkti, bet izņēmuma kārtā var būt arī gaļa.

Jēdziena izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu "Veģetāriešu biedrība", kas dibināta 1847. gadā esot "izveidojusi vārdu "veģetārisms" no latīņu "vegetus", kas nozīmē dzīvīgs, mundrs, možs (tā šie veģetārieši aprakstīja sajūtu, ko rada veģetārs uzturs)".^[13] Tomēr vārdnīcās nereti teikts, ka šis jēdziens radies no angļu vārda "vegetable" (dārzenis, augs).^[14]

Oksfordas angļu valodas vārdnīcā norādīts arī, ka vārds "veģetārisms" ir lietots vēl pirms "Veģetāriešu biedrības" dibināšanas,^[15] bet plašāka šī vārda lietošana sākusies līdz ar "Veģetāriešu biedrības" dibināšanu Reimsgeitā 1847. gadā.

Latviešu valodā vārds "veģetārisms" lietots vismaz kopš 20. gadsimta sākuma.^[16]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākās liecības par veģetārismu kā ideju, ko atbalsta ievērības cienīgs cilvēku skaits, minētas Senās Indijas sakarā^[17] un saistībā ar Senās Grieķijas civilizāciju Dienviditālijā un Grieķijā 6. gadsimtā p.m.ē.^[18] Abos gadījumos uzturs bija cieši saistīts ar nevardarbību pret dzīvniekiem un šo ideju atbalstīja dažādas reliģiskās grupas un filosofi.^[19] Līdz ar Romas impērijas pievēršanos kristietībai vēlīnajā hellēnisma periodā veģetārisms Eiropā praktiski izzuda.^[20] Dažos mūku ordeņos viduslaiku Eiropā askētisma dēļ gaļas lietošanu ierobežoja vai aizliedza, bet turpināja ēst zivis.^[21] Veģetārisms Eiropā atdzima Francijas teritorijā tikai Renesanses laikā.^[22] Plāšāk izplatīts tas kļuva 19. un 20. gadsimtā.

Pirmā veģetāriešu biedrība tika dibināta Anglijā 1847. gadā^[23] pēc tam arī Vācijā, Nīderlandē un citur. Starptautiskā veģetāriešu apvienība — nacionālo biedrību apvienība tika dibināta 1908. gadā.

1927. gadā arī Latvijā tika dibināta bezpeļņas organizācija "Latvijas veģetāriešu biedrība". 20. un 30. gados tā regulāri rīkoja priekšlasījumus, pavārmākslas kursus, ekskursijas un izstādes saistībā ar veselīgu un dabai draudzīgu dzīvesveidu.^[24]

Šobrīd vegānisma kustībā Latvijā izceļas trīs organizācijas – “Dzīvnieku brīvība”, “Riga Animal Save” un “AUGam”, kas rīko lielāko daļu aktivitāšu, projektu un cita veida iniciatīvu, tādējādi popularizējot vegānismu un mudinot samazināt dzīvnieku produktu patēriņu.

Sabiedrībā jau ievērojamas kļuvušas tādas aktivitātes kā “Vegānfestivāls”, “AUGam ēdiena svētki”, kā arī projekts “Neapēd zemeslodi”. Visas šīs aktivitātes primāri mērķētas uz vegānisku produktu patēriņa veicināšanu, vienlaikus samazinot dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu.

20. gadsimta gaitā veģetārisma popularitāte auga pateicoties dažādiem iemesliem — veselības, ētiskiem un pēdējā laikā arī ekoloģiskiem un ekonomiskiem. Mūsdienās Indijas veģetārieši, kas ir galvenokārt laktoveģetārieši, veido vairāk nekā 70% no pasaules veģetāriešu kopskaita. Tie ir aptuveni 20 — 40% Indijas iedzīvotāju un tikai mazāk nekā 30% procenti indiešu regulāri ēd gaļu.^[25][26][27] Aptaujas ASV liecina, ka tikai 1 — 2.8% pieaugušo amerikāņu neēd gaļu (t.sk. putnu un zivs gaļu).^{[28][29][30][31]}

Veselības aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetārisms uzskatāms par veselīgu un dzīvotspējīgu uztura veidu. ASV un Kanādas uztura speciālistu organizācijas atzinušas, ka pareizi saplānota veģetāra ēdienkarte pilnībā nodrošina vajadzīgās uzturvielas ikvienā vecumā, un plaša mēroga pētījumi pierādījuši, ka veģetārisms ievērojami samazina vēža, sirds išēmijas un citu nāvējošu saslimšanu risku.^{[6][32][33][34]} Arī Latvijas Republikas Veselības ministrija „piekrīt apgalvojumam, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas".^[35] Ķermeņa uzturēšanai nepieciešamās barības vielas, olbaltumvielas un aminoskābes atrodamas zaļo lapu dārzeņos, graudos, pākšaugos, riekstos, koncentrētās sulās vai sojas pienā.^[36]

Veģetārs uzturs var palīdzēt kontrolēt ķermeņa svaru^[37][38] un būtiski samazināt sirds slimību un osteoporozes risku.^{[39][39][40][40]} Turpretī, treknas sarkanās gaļas lietošana tiešā veidā tiek saistīta ar plaušu, barības vada, aknu un zarnu vēža riska dramatisku pieaugumu.^[41][42] Citi pētījumi uzrādījuši, ka salīdzinājumā ar veģetāriešiem, neveģetārieši ievērojami biežāk mirst no cerebrovaskulārām slimībām, kuņģa, resnās zarnas, krūšu vai prostatas vēža.^[43]

ASV un Kanādas uztura speciālisti atzīst: „Veģetārs uzturs piedāvā vairākas priekšrocības, tai skaitā mazāku piesātināto tauku, dzīvnieku proteīna un holesterīns daudzumu uzturā, augstāku ogļhidrātu, šķiedrvielu, magnija, kālija, folātu patēriņu, tādus antioksidantus kā C un E vitamīni”.^[44] Veģetāriešiem kopumā ir mazāks ķermeņa svars, zemāks holesterīna līmenis un asinsspiediens, tos retāk skar sirds slimības, hipertonija, 2. tipa diabēts, nieru slimības, osteoporoze, Alcheimera un citas slimības.^[45]

Uzturvērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu veģetāriešu diēta parasti bagāta karotinoīdiem, bet satur salīdzinoši maz garo omega — 3 taukskābju savienojumu un B₁₂ vitamīna. Vegāniem var trūkt B grupas vitamīnu un kalcija, ja tie pietiekamā daudzumā neēd kāpostus, zaļos lapu dārzeņus, tempeh un tofu. Liels daudzums šķiedrvielu, folijskābes, C un E vitamīnu, magnija, kā arī zems piesātināto tauku patēriņš vērtējami kā veģetāra uztura labvēlīgākie ieguvumi.^[46][47]

Olbaltumvielas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņemto olbaltumvielu daudzums veģetārā un vegāniskā uzturā ir tikai mazliet mazāks kā gaļēdājiem, un tas ir pietiekams, lai nodrošinātu jebkura cilvēka ikdienas vajadzības pēc olbaltumiem, ieskaitot sportistus un kultūristus.^[48] Hārvarda Universitātē veiktie pētījumi, kā arī citi pētījumi ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē un vairākās Eiropas valstīs apstiprinājuši, ka veģetārs uzturs nodrošina vairāk nekā pietiekamu olbaltumu daudzumu, ja vien pieejami un tiek lietoti daudzveidīgi augu olbaltumu saturoši produkti.^[49] Olbaltumvielas veidotas no aminoskābēm, tādēļ nereti bažījas par iespēju uzņemt pietiekamu neaizvietojamo aminoskābju (tādu, kuras ķermenis nespēj sintezēt pats) daudzumu. Piens un olas ar tām pilnībā nodrošina ovolaktoveģetāriešus, savukārt no augu produktiem visas astoņas neaizvietojamās aminoskābes kaut cik vērā ņemamā daudzumā satur soja, kaņepju sēklas, čia (spāņu salvijas) sēklas, amarants, griķi un kinoja. Taču nav nepieciešams uzņemt olbaltumus tieši no šiem produktiem — visas neaizvietojamās aminoskābes var iegūt, ēdot dažādus, aminoskābju ziņā savstarpēji papildinošus augu produktus, piemēram, rīsus (vēlams brūnos) ar pupām, humosu (zirņu pastēti) ar maizi (vēlams pilngraudu) un dārzeņiem. Turklāt nav obligāti šos produktus ēst kopā vienā ēdienreizē — pilnīgi pietiek vienkārši ievērot dažādību augu olbaltumu saturošu produktu lietošanā.^[50]

Dzelzs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetārs uzturs parasti satur tikpat daudz dzelzs kā neveģetārs, taču no augiem dzelzs sliktāk uzsūcas organismā, kā no gaļas, un šo absorbciju var kavēt citas produktā esošās vielas. Veģetāri dzelzs avoti uzturā ir melnās pupiņas, Indijas rieksti, sarkanās pupiņas, lēcas, auzu pārslas un milti, rozīnes, cūku pupas, sojas pupas, daudzi brokastu pārslu maisījumi, saulespuķu sēklas, aunazirņi, tomātu sula, tempeh, 

Komentāri (0)