EKO KLUBS & VEIKALS
Vegānisms
Vegānisms ir filozofiska nostāja un dzīvesveids, kura atbalstītāji cenšas neizmantot dzīvniekus pārtikai, apģērbam, izklaidei vai citiem nolūkiem.[1][2] Vegāni izvairās no jebkāda veida dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas.[3] Visbiežākie šādas izvēles iemesli ir ētiski apsvērumi saistībā ar dzīvnieku tiesībām vai labturību, apkārtējo vidi un veselību, kā arī garīgi un reliģiski apsvērumi.[2][4][5]
Latvijas Republikas Veselības ministrija ir atzinusi, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas.[6] Arī pasaulē lielākā uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegānisks uzturs ir veselīgs visos vecuma posmos,[7] kā arī mazina sirds slimību, audzēju un citu veselības problēmu riskus,[8] tomēr arī brīdina, ka nesabalansēts vegānu uzturs var radīt kalcija, joda, B12 un D vitamīnu nepietiekamību.[8]
Saskaņā ar 2014. un 2015. gadā veiktām aptaujām visvairāk cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, ir Izraēlā, 5%,[9] bet starp 0,2%[4] un 1,3%[10] ASV un starp 0,25%[5] un 0,4%[11] Apvienotajā Karalistē.
Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vārds vegāns tika atvasināts no vārda "veģetārietis" (angļu: vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija (Elsie Shrigley) un Donalds Vatsons (Donald Watson) Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds "veģetārisms" ir sākts saistīt arī ar piena produktu lietošanu.[12] Viņi savienoja vārda "vegetarian" pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu "vegan", ko uzskatīja par "veģetārieša sākumu un galamērķi".[12][13] Vegānu biedrība vegānismu definē šādi:
Arī citas vegānu biedrības piedāvā līdzīgas definīcijas.[14][15][16]
Dzīvnieku izcelsmes produkti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Pamatraksts: Dzīvnieku izcelsmes produkti
Cilvēki, kas ir vegāni ētisku apsvērumu dēļ, neatbalsta dzīvnieku izmantošanu nekādu preču ieguvei.[17] Daži pazīstamākie dzīvnieku izcelsmes produkti ir gaļa (t.sk. zivs gaļa un citi jūras dzīvnieki), olas, piena produkti, medus, kažokādas, āda, vilna un zīds.[3] Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti ir, piemēram, želatīns, lanolīns, himozīns, sūkalas, kazeīns, bišu vasks, zivju līme un šellaka.[3]
Dzīvnieku izcelsmes vielas ir neskaitāmu produktu sastāvā un tiek izmantotas vēl daudzu citu produktu ražošanā, kaut arī galaproduktā šo vielu var nebūt.[18][19][20] Daudzu šādu produktu izcelsme ir neskaidra,[21][22] tie var arī nebūt dzīvnieku izcelsmes,[23] un uz precēm, kas nav pārtikas produkti, var nebūt norādīti.[18] Kaut arī daļa vegānu cenšas izvairīties no visām šīm sastāvdaļām, organizācija Vegan Outreach norāda, ka "tas var būt pārāk dārgi un laikietilpīgi — censties izvairīties no visām mazos daudzumos izmantotajām un nenorādītajām dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām" un tāpēc izvēlēties "tādu rīcību, kas ir "vislabākā ciešanu novēršanai", ir daudz svarīgāk, nekā atpazīt un izvairīties no ikkatras šādas sastāvdaļas.[24][25]
Par atsevišķiem produktiem tomēr vienprātības nav, piemēram, medus un zīds ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr daļa cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, tos lieto.[26]
Ētiskie apsvērumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: Dzīvnieku aizstāvības ētika
Vegānisma ētikas centrālais jautājums ir — vai cilvēki drīkst izmantot un nogalināt pārējo sugu būtnes? Vegānismu mēdz raksturot kā priekšnoteikumu dzīvnieku izmantošanas pārtraukšanai un pretreakciju sudzismam jeb tādai attieksmei, kurā uz dažādu sugu būtnēm attiecina atšķirīgas tiesības, balstoties tikai uz sugu atšķirības faktu. Tādēļ vegānisma aizstāvji nereti atsaucas uz atbrīvošanas un cilvēktiesību kustībām — feminismu, antirasismu, antifašismu u.c., kas vēršas pret citiem diskriminācijas veidiem.
Šajās diskusijās nošķir tiesību jeb deontoloģisko pieeju un utilitārisma jeb seku ētikas pieeju. Ievērojami autori — filosofi Toms Rīgens, Pīters Singers un tiesību profesors Gērijs Frensione. Amerikāņu feministe Kerola Adamsa devusi ieguldījumu šajā tēmā, analizējot to, kā patērētāji "priekšmetisko" (objectify) dzīvniekus, kurus izmanto pārtikā.
Toms Rīgens raksta, ka dzīvnieki ir būtnes, kurām piemīt pašvērtība,[27] un tāpēc tām ir arī morālas pamattiesības, no kurām būtiskākās ir tiesības uz cienīgu izturēšanos[28] un "tiesības netikt pakļautiem kaitējumam", ko var pārkāpt tikai gadījumos, kad to atsver citi derīgi morāles principi.[29][30] Viņš apgalvo, ka "lopkopība, kādu mēs to pazīstam, ir netaisnīga", pat ja dzīvniekus audzē "humāni",[31][32] tādēļ "tiem, kas, pērkot gaļu, atbalsta pašreizējo lopkopību, ir morāls pienākums pārtraukt to darīt".[33]
Gērijs Frensione norāda, ka dzīvnieku spēja just ir pietiekams iemesls, lai tie būtu morāli respektējami. "Visām justspējīgām būtnēm jābūt vismaz vienām tiesībām — tiesībām nebūt par kāda īpašumu" un "tam, ka izmantojam dzīvniekus, nav nekāda morāla attaisnojuma". Cilvēkiem, kam rūp dzīvnieku tiesības, vegānisms būtu jāuzskata par morālu pamatpienākumu (moral baseline).[34]
Pīters Singers, kurš pārstāv utilitārisma pieeju, uzskata, ka "nav nekāda morāla attaisnojuma" dzīvnieku ciešanu ignorēšanai. Ja dzīvniekiem ir kādas intereses, tad tās jāvērtē vienlīdzīgi ar tādām pašām cilvēku interesēm, un, ja tas nenotiek, šāda rīcība dēvējama par sudzismu.[35] Balstoties uz šādu uzskatu par interešu novērtēšanu, Singers raksta, ka dzīvnieku izmantošana pārtikai "kļūst problemātiska — īpaši, ja dzīvnieka miesa ir drīzāk greznība, nevis nepieciešamība".[36] Singers neapgalvo, ka dzīvnieku nonāvēšana vienmēr ir nepareiza rīcība, bet, ka no praktiskā skatpunkta ir "labāk noraidīt dzīvnieku izmantošanu pārtikai vispār, ja vien tas nav jādara izdzīvošanas dēļ".[37] Tādēļ viņš aizstāv gan vegānismu, gan fermu apstākļu uzlabošanu kā līdzekļus dzīvnieku ciešanu mazināšanai.[38][39]
Organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vegānu organizācijas pauž uzskatu, ka dzīvniekiem ir noteiktas tiesības un ir neētiski tās pārkāpt.[40][41] Par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem tiek uzskatītas rūpnieciskās lopkopības metodes,[42][43][44] eksperimenti ar dzīvniekiem,[3][45] kā arī dzīvnieku izmantošana izklaidei, piemēram, cirkā,[46] vēršu cīņās, kā arī suņu un gaiļu cīņās, rodeo,[47] zoodārzos u.tml.[48]
Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Oregonas Štata universitātes piejaucēto dzīvnieku bioloģijas (animal science) profesors Stīvens Deiviss (Steven Davis) apgalvo, ka no Toma Rīgena aprakstītā mazākā kaitējuma principa obligāti neizriet vegāna uztura izvēle.[49] Deiviss norāda, ka pastāv neveģetāri uztura veidi, kuros "iespējams, ietu bojā mazāk dzīvnieku", nekā iet bojā intensīvajā labības audzēšanā, kas nepieciešama veģetāram uzturam. Viņš uzsver, ka, pārejot uz uzturu, kura pamatā ir atgremotājdzīvnieku gaļa, ASV ik gadu nogalinātu aptuveni par 380 līdz 450 miljoniem dzīvnieku mazāk, nekā pārejot uz vegānu uzturu. Tāpēc "cilvēkiem varētu būt morāls pienākums pāriet uz uzturu, kam pamatā ir augu izcelsmes produkti plus ganībās audzētu atgremotājdzīvnieku produkti".[50]
Geivriks Metenijs (Gaverick Matheny), kurš ir Mērilendas Universitātes doktorants lauksaimniecības ekonomikā, uzskata, ka Deivisa argumentācijā ir vairākas būtiskas kļūdas, ieskaitot dzīvnieku nāvju skaita aprēķinu un to, ka "dzīvniekiem nodarīto kaitējumu" viņš maldīgi uzskata par to pašu, kas ir "bojā gājušo dzīvnieku skaits". Metenijs piezīmē, ka Deivisa priekšlikums ir pavisam tālu no ASV dominējošās lauksaimniecības un apgalvo, ka uz vienu patērētāju vegāna uztura ieguvei ietu bojā mazāk dzīvnieku, nekā pieņemot Deivisa modeli.[51]
Veselības aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas Republikas Veselības ministrija[6] un pasaulē lielākā pārtikas un uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegāns uzturs ir veselīgs jebkurā vecuma posmā, kā arī grūtniecēm un zīdaiņiem.[7]
1991. gadā ASV Ārstu komisija par atbildīgu medicīnu (Physicians Committee for Responsible Medicine) nosauca četras veselīgam uzturam nepieciešamas pārtikas produktu grupas, starp kurām nebija dzīvnieku izcelsmes produktu.[52] Paziņojumā tika ieteikts vegāniem un veģetāriešiem dienā ēst vismaz 3 noteiktas porcijas dārzeņu (t.sk. zaļo lapu dārzeņus, piemēram, brokoļus un tumši dzeltenos un oranžos, piemēram, burkānus); 5 noteiktas porcijas pilngraudu produktu (maize, rīsi, makaroni); vismaz 3 porcijas augļu un 2 porcijas pākšaugu (pupiņas, zirņi, lēcas).[52]
2003. gadā Ziemeļamerikas uztura speciālisti izstrādāja nedaudz atšķirīgas veselīga vegānu uztura vadlīnijas,[53] piemēram, tajās ieteikts lietot vairāk pākšaugu nekā 1991. gada norādījumos (skatīt attēlu pa labi).
Plusi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daļa dietologu uzskata, ka tradicionālais rietumnieku uzturs (kam raksturīgs augsts "sarkanās gaļas", taukvielu, saldumu un smalko miltu patēriņš) ir kaitīgs veselībai un ka vegāns uzturs ir ieteicamāks variants —[54][55] daļēji tāpēc, ka vegānu uzturā ir pietiekami daudz augļu un dārzeņu, lai sasniegtu šo produktu ieteicamo patēriņu.
Uz vegānu uzturu attiecas arī veģetāra uztura plusi veselībai — saskaņā ar ASV un Kanādas uztura speciālistu organizāciju atzinumu uztura veidos, kuros nav gaļas, ir mazāk piesātināto taukskābju, holesterīna un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, bet vairāk ogļhidrātu, šķiedrvielu, magnēzija, kālija un antioksidantu, piemēram, C un E vitamīnu un fitoķīmisko elementu.[8] Cilvēkiem, kas neēd gaļu, kopumā novērots mazāks ķermeņa masas indekss — tas saistīts arī ar zemāku mirstības līmeni no išēmiskās sirds slimības, zemāku holesterīna līmeni asinīs, zemāku asinsspiedienu un 2. tipa diabēta risku, kā arī mazāku prostatas un resnās zarnas vēža risku.[8]
1999. gadā piecu pētījumu kopsavilkumā, kurā tika salīdzināts rietumvalstu veģetāriešu un gaļas ēdāju mirstības līmenis, noskaidroja, ka vegānu un regulāru gaļas ēdāju mirstība neatšķiras. Pētījumā atklājās arī, ka veģetāriešu un to cilvēku, kuri gaļu ēda neregulāri, mirstības līmenis ir zemāks.[56] 2003. gadā veiktā pētījumā par britu veģetāriešiem (t.sk. vegāniem) tika iegūti līdzīgi mirstības līmeņa rezultāti.[57]
2006. gadā veiktā pētījumā noskaidrojās, ka cilvēkiem, kas slimo ar 2. tipa diabētu, vegāns uzturs, kurā ir zems tauku līmenis, ļāva samazināt svaru, holesterīna līmeni, un tas notika veiksmīgāk, nekā ievērojot Amerikas Diabēta asociācijas ieteikto uzturu.[58]
